Vēja enerģija.

Vēja enerģija – enerģētikas nozare, kura specializējas uz kinētiskās enerģijas gaisa masu pārveidošanu atmosfērā par elektrisko, mehānisko, siltuma vai jebkura cita veida enerģijas formu, kuru ir ērti pielietot lauksaimniecībā. Tādu pārveidošanu var realizēt ar agregātu palīdzību – vēja ģeneratoriem (elektriskās enerģijas ieguvei), gaisa dzirnavām (mehāniskās enerģijas pārveidošanai), buras (transporta izmantošanai) un citas.

Vēja enerģiju uzskata par enerģiju, kura ir spējīga pati atjaunoties, jo tā ir saules darbības sekas. Vēja enerģijas izmantošana – mūsdienās ir nozare, kura attīstās ļoti strauji. Dažas valstis īpaši intensīvi attīsta šo enerģijas veidu, piemēram, jau 2009. gadā Dānijā ar vēja ģeneratoru palīdzību tika saražoti 20% no visas patērētas elektrības, Portugālē – 16%, Īrijā – 14%, Spānijā – 13%, bet Vācijā – 8%. Jau 2009. gada beigās 80 pasaules valstis izmantoja vēja enerģiju komerciālos nolūkos.

Lielās vēja elektrostacijas iekļaujas kopējā tīklā, bet mazās – tiek izmantotas elektrības piegādei attālākās vietās. Atšķirībā no derīgo izrakteņu degvielas, vēja enerģija ir neizsmeļama, visās vietās pieejama un vairāk ekoloģiska. Bet, diemžēl, vēja elektrostaciju būvniecība ir saistīta ar tehniskā un ekonomiskā rakstura grūtībām, kuri palēnina vēja enerģijas izplatīšanos. Daļēji, vēju svārstības nerada problēmas nelielām vēja enerģijas proporcijām un vispār vēja enerģijas ražošanā, bet attiecīgi pieaugot šai proporcijai, pieaug arī drošības problēmas elektroenerģijas ražošanā. Intelektuālā elektroenerģijas sadalīšana var palīdzēt atrisināt tāda veida un līdzīgas problēmas.

Vēja enerģijas izmantošanas vēsture.
Vēja dzirnavas graudu malšanai tika izmantotas Persijā jau 200. gadā, pirms mūsu ēras. Tāda veida dzirnavas bija izplatītas islāma pasaulē un 13.gadsimtā krustneši tās atveda uz Eiropu.
‘’Dzirnavas uz āžiem’’, tā saucamās vācu dzirnavas, līdz 16. gadsimta vidum skaitījās kā vienīgās pazīstamās dzirnavas. Stipras vētras varēja tādas dzirnavas apgāzt ar visu statīvu. 16. gadsimta vidū viens gudrinieks izdomāja tādas dzirnavas, kuras nebija spējīga apgāzt neviena vētra. Viņš uzlika dzirnavām kustīgu jumtu. ‘’Āžu’’ dzirnavu ierobežojumi bija saistīti ar to, ka tā bija jādarbina ar roku. Tāpēc arī bija ierobežots tās ražīgums. Pilnveidotās dzirnavas tika nosauktas par ‘’telšu’’ dzirnavām. 16.gadsimtā Eiropas pilsētas sāk būvēt dzirnavas, kuras darbojas ar ūdens sūkņu palīdzību. Nīderlandē vēja dzirnavām sūknēja ūdeni no zemēm, kuras bija nosprostotas ar dambjiem. Jūrai atkarotās zemes tika izmantotas lauksaimniecībā. Eiropā, sauszemes rajonos dzirnavas tika izmantotas lauku laistīšanai.

Vēja dzirnavas, kuras ražo elektrību, bija izgudrotas Dānijā 19. gadsimtā. Tur, 1890. gadā tika uzbūvēta pirmā vēja elektrostacija, bet 1908. gadā tās jau bija 72. Lielākās no tām bija 24 metru augstas un to diametrs bija 23 metri.

Lielāka interese par vēja enerģiju atsākās atkal 1980. gados, tad, kad Kalifornijā sāka piešķirt nodokļu atlaides vēja elektroenerģijas ražotājiem.

Interese par vēja enerģiju joprojām turpina pieaugt. Zinātne ir spērusi lielu soli šīs zinātnes attīstībā. Mūsu laukos aizvien biežāk ir iespējams ieraudzīt vēja ģeneratorus, kuri ir gan ekonomiskāki, gan cilvēka veselībai nekaitīgāki, elektrības ražotāji.