Wednesday, 10 February 2016

Vēja enerģija.

Vēja enerģija – enerģētikas nozare, kura specializējas uz kinētiskās enerģijas gaisa masu pārveidošanu atmosfērā par elektrisko, mehānisko, siltuma vai jebkura cita veida enerģijas formu, kuru ir ērti pielietot lauksaimniecībā. Tādu pārveidošanu var realizēt ar agregātu palīdzību – vēja ģeneratoriem (elektriskās enerģijas ieguvei), gaisa dzirnavām (mehāniskās enerģijas pārveidošanai), buras (transporta izmantošanai) un citas.

Vēja enerģiju uzskata par enerģiju, kura ir spējīga pati atjaunoties, jo tā ir saules darbības sekas. Vēja enerģijas izmantošana – mūsdienās ir nozare, kura attīstās ļoti strauji. Dažas valstis īpaši intensīvi attīsta šo enerģijas veidu, piemēram, jau 2009. gadā Dānijā ar vēja ģeneratoru palīdzību tika saražoti 20% no visas patērētas elektrības, Portugālē – 16%, Īrijā – 14%, Spānijā – 13%, bet Vācijā – 8%. Jau 2009. gada beigās 80 pasaules valstis izmantoja vēja enerģiju komerciālos nolūkos.

Lielās vēja elektrostacijas iekļaujas kopējā tīklā, bet mazās – tiek izmantotas elektrības piegādei attālākās vietās. Atšķirībā no derīgo izrakteņu degvielas, vēja enerģija ir neizsmeļama, visās vietās pieejama un vairāk ekoloģiska. Bet, diemžēl, vēja elektrostaciju būvniecība ir saistīta ar tehniskā un ekonomiskā rakstura grūtībām, kuri palēnina vēja enerģijas izplatīšanos. Daļēji, vēju svārstības nerada problēmas nelielām vēja enerģijas proporcijām un vispār vēja enerģijas ražošanā, bet attiecīgi pieaugot šai proporcijai, pieaug arī drošības problēmas elektroenerģijas ražošanā. Intelektuālā elektroenerģijas sadalīšana var palīdzēt atrisināt tāda veida un līdzīgas problēmas.

Vēja enerģijas izmantošanas vēsture.
Vēja dzirnavas graudu malšanai tika izmantotas Persijā jau 200. gadā, pirms mūsu ēras. Tāda veida dzirnavas bija izplatītas islāma pasaulē un 13.gadsimtā krustneši tās atveda uz Eiropu.
‘’Dzirnavas uz āžiem’’, tā saucamās vācu dzirnavas, līdz 16. gadsimta vidum skaitījās kā vienīgās pazīstamās dzirnavas. Stipras vētras varēja tādas dzirnavas apgāzt ar visu statīvu. 16. gadsimta vidū viens gudrinieks izdomāja tādas dzirnavas, kuras nebija spējīga apgāzt neviena vētra. Viņš uzlika dzirnavām kustīgu jumtu. ‘’Āžu’’ dzirnavu ierobežojumi bija saistīti ar to, ka tā bija jādarbina ar roku. Tāpēc arī bija ierobežots tās ražīgums. Pilnveidotās dzirnavas tika nosauktas par ‘’telšu’’ dzirnavām. 16.gadsimtā Eiropas pilsētas sāk būvēt dzirnavas, kuras darbojas ar ūdens sūkņu palīdzību. Nīderlandē vēja dzirnavām sūknēja ūdeni no zemēm, kuras bija nosprostotas ar dambjiem. Jūrai atkarotās zemes tika izmantotas lauksaimniecībā. Eiropā, sauszemes rajonos dzirnavas tika izmantotas lauku laistīšanai.

Vēja dzirnavas, kuras ražo elektrību, bija izgudrotas Dānijā 19. gadsimtā. Tur, 1890. gadā tika uzbūvēta pirmā vēja elektrostacija, bet 1908. gadā tās jau bija 72. Lielākās no tām bija 24 metru augstas un to diametrs bija 23 metri.

Lielāka interese par vēja enerģiju atsākās atkal 1980. gados, tad, kad Kalifornijā sāka piešķirt nodokļu atlaides vēja elektroenerģijas ražotājiem.

Interese par vēja enerģiju joprojām turpina pieaugt. Zinātne ir spērusi lielu soli šīs zinātnes attīstībā. Mūsu laukos aizvien biežāk ir iespējams ieraudzīt vēja ģeneratorus, kuri ir gan ekonomiskāki, gan cilvēka veselībai nekaitīgāki, elektrības ražotāji.

Kā rodas saules enerģija.

Ir viens iemesls, kāpēc Zeme ir vienīgā vieta Saules sistēmā, kur eksistē un plaukst dzīvība. Protams, ka zinātniekiem ir aizdomas, ka zem Eiropas vai Encelades ledus slāņiem var eksistēt mikrobu vai pat ūdens formu dzīvība, tieši tāpat to var sameklēt Titāna metāna ezeros. Bet, līdz noteiktam laikam Zeme paliek vienīgā vieta, kurai ir visas nepieciešamās īpašības, lai uz tās varētu attīstīties dzīvība.

Viens no tādiem iemesliem ir tas, ka Zeme atrodas potenciāli apdzīvojamajā zonā, kura atrodas apkārt Saulei, tā saucamajā ‘’Zeltmates zonā”’. Tas nozīmē, ka Zeme atrodas vajadzīgajā vietā – ne pārāk tuvu, ne pārāk tālu, lai saņemtu stipru Saules enerģiju, kurā ietilpst gan gaisma, gan siltums, kuri tik ļoti ir nepieciešami ķīmisko un bioloģisko procesu norisei. Bet kā tieši saule apgādā mūs ar enerģiju? Kādus etapus noiet enerģija pa ceļam pie mums, uz planētu Zeme?
Atbilde sākas ar to, ka Saule, tieši tāpat kā visas zvaigznes, var izstrādāt enerģiju, tāpēc, ka pēc savas būtības ir masīvs kodoltermisks reaktors. Zinātnieki uzskata, ka tas ir sācies no liela gāzes mākoņa un daļiņām (t.i. no miglas), kura kolapsēja zem sava spiediena smaguma – tā ir, tā saucamā miglas teorija. Šajā procesā piedzima ne tikai liela gaismas lode mūsu Saules sistēmas centrā, bet arī ūdeņradis, kurš ir savākts šajā centrā, sāka sintezēties un veidot saules enerģiju.
Tehniski to pazīst kā kodolu sintēzi un šis process atbrīvo milzīgu daudzumu siltuma un gaismas enerģijas. Bet, pa ceļam no Saules centra uz planētu Zeme, enerģija iziet cauri vairākiem svarīgiem etapiem. Beigu beigās, viss sākas ar Saules slāņiem, kur katrs no tiem spēlē svarīgu lomu mūsu planētas apgādē ar dzīvībai nepieciešamo enerģiju.

Kodols.
Kodols – tā ir zona, kura plešas 20 – 25% rādiusā no gaismekļa centra. Tieši šeit, kodolā, tiek saražota enerģija. Process norit pateicoties augstai temperatūrai, milzīgam spiedienam, kuri ir iespējami tikai kodolā.

Kodols ir vienīgā Saules daļa, kura ražo zināmu daļu siltuma sintēzes procesā. 99% enerģijas, ko saražo Saule, atrodas 24% rādiusā no Saules. 30% rādiusa sintēzes process ir jau gandrīz beidzies.

Radiācijas zona.
Ši zona atrodas uzreiz aiz kodola un plešas 0,7 rādiusā no Saules centra. Šajā slānī nav siltuma konvekcijas, Saules matērija ir diezgan karsta un blīva. Šī slāņa temperatūra ir zemāka, tai daļai, kura atrodas iekšpusē, tuvāk kodolam temperatūra ir – 7 miljoni grādu, daļai, kura atrodas ārpusē – 2 miljoni grādu.

Konvektīvā zona.
Tas ir ārējais Saules slānis, kurš plešas vairāk par 70% rādiusā no Saules centra. Šeit temperatūra ir vēl zemāka nekā radiācijas zonā. Konvektīvajā zonā notiek daudz un sarežģītu procesu. Un tieši šajā zonā parādās saules plankumi, kuri liekas tumšāki salīdzinājumā ar apkārtējo Saules virsmu.

Fotosfēra.
Fotosfēras biezums – simtiem kilometru, tieši šajā slānī Saule kļūst necaurspīdīga redzamajai gaismai.

Enerģija, kuru laiž cauri fotosfēra, izplatās kosmosā, sasniedz Zemes atmosfēru un citas Saules planētas. Šeit, uz Zemes, augšējais atmosfēras slānis filtrē lielāko daļu ultravioleto Saules izstarojumu. Pēc tam šo enerģiju uzsūc gaiss un Zemes garoza, sasilda mūsu planētu un nodrošina organismus ar enerģiju.

Saule atrodas bioloģisko un ķīmisko procesu, uz Zemes, centrā. Bez tās, beigtos visu augu un dzīvnieku dzīves cikls uz Zemes. Dzīvība uz Zemes beigtu eksistēt. Saules svarīgums ir atzīts jau pirmsvēsturiskos laikos un daudzas kultūras to uzskatīja par dievību.

Tikai pēdējos gadu simtos, mēs sākām saprast procesus, kuri baro Sauli. Tikai pateicoties regulāriem fiziķu, astronomu, biologu izmeklējumiem, mēs varam saprast, kā saule ražo enerģiju un kā tā plūst caur mūsu Saules sistēmu.

Saules enerģijas izmantošanas veidi un īpatnības.

Saule ir viens no alternatīvajiem enerģijas veidiem, kuriem ir spēja pašatjaunoties. Mūsdienās šo alternatīvo gaismas avotu izmanto agrārajā saimniecībā un iedzīvotāju sadzīves vajadzībām.

Saules enerģijas izmantošanai uz zemes ir milzīga nozīme cilvēka dzīvē. Ar sava siltuma palīdzību saule, kā enerģijas avots, silda mūsu planētas virsmu.
Pateicoties šai siltuma varenībai pūš vēji, sasilst jūras, upes, ezeri, eksistē visas dzīvības formas uz zemes.

Šo siltuma avotu, cilvēki sāka izmantot jau daudzus gadus atpakaļ, tad, kad mūsdienīgās tehnoloģijas vēl nemaz neeksistēja. Saule ir mūsdienās visvairāk pieejamais siltuma enerģijas piegādātājs uz zemes.

Sfēras, kurās tiek izmantota saules enerģija.

Ar katru gadu saules enerģijas pielietojums kļūst arvien populārāks. Vēl tikai dažus gadus atpakaļ to pielietoja dārza mājiņās, ūdens uzsildīšanai, vasaras dušām, bet tagad šo enerģijas avotu pielieto elektrības izstrādei un karstā ūdens padevei dzīvojamās mājās un rūpnieciskos objektos.

Mūsdienās saules enerģiju izmanto šādās sfērās:

  • Agrārajā saimniecībā, siltumnīcu, angāru un citu būvju apgādei ar elektroenerģiju.
  • Sporta būvju un medicīnisko iestāžu apgādei ar elektroenerģiju.
  • Aviācijas un kosmiskās rūpniecības sfērā.
  • Ielu, parku un citu pilsētas objektu apgaismošanai.
  • Apdzīvotu vietu elektrifikācijai.
  • Apkurei, elektroapgādei un karstā ūdens padevei dzīvojamās mājās.
  • Sadzīves vajadzībām.

Lietošanas īpatnības.
Gaisma, kuru saule izstaro uz zemes, ar pasīvo un aktīvo sistēmu palīdzību pārvēršas siltuma enerģijā. Pie pasīvajām sistēmām pieder ēkas, kuru celtniecības laikā tiek izmantoti tādi celtniecības materiāli, kuri visefektīvāk uzsūc saules radiācijas enerģiju. Pie aktīvām sistēmām pieder kolektori, kuri pārveido saules radiāciju par enerģiju, kā arī fotoelementi, kuri konvertē to elektrībā.

Pasīvās sistēmas.
Pie tādām sistēmām pieder saules ēkas. Tās ir ēkas, kuras ir uzbūvētas ņemot vērā visas vietējā klimata īpatnības. To celšanai izmanto tādus materiālus, kuri dod iespēju maksimāli izmantot visu siltuma enerģiju apsildīšanai, atdzesēšanai, dzīvojamo un rūpniecisko ēku apgaismošanai. Pie tādiem materiāliem pieder: izolācija, koka grīdas, gaismu absorbējošas virsmas, kā arī orientējoša ēku novietošana uz dienvidiem.
Tādas saules sistēmas ļauj realizēt maksimālu saules enerģijas izmantošanu, ļoti ātri atmaksājas izdevumi. Tas ir ekoloģiski tīrs, ļauj radīt enerģētisko neatkarību. Tieši tāpēc tādu tehnoloģiju izmantošana ir ļoti perspektīva.

Aktīvās sistēmas.
Šai grupai pieder: kolektori, akumulatori, sūkņi, cauruļvadi siltuma apgādei un karstā ūdens padevei sadzīvē. Pirmos uzstāda tieši uz māju jumtiem, bet pārējos izvieto pagrabos, tā lai varētu izmantot siltuma un karstā ūdens padevei.

Saules fotoelementi.
Lai efektīvi tiktu izmantota visa saules enerģija tiek izmantoti fotoelementi. Vēl tos sauc par saules elementiem. To virsmā ir pusvadītāji, kuri, ja uz tiem iedarbojas saules stari, sāk kustēties un ražot elektrisko strāvu. Tāds strāvas ražošanas princips nesatur ķīmiskās reakcijas, tas ļauj fotoelementiem ilgi strādāt.
Tādus saules enerģijas avotus ir viegli izmantot, jo tiem ir mazs svars, to apkalpošana ir vienkārša un tie ir ļoti efektīvi saules jaudas izmantošanā.
Mūsdienās, saules baterijas, kā enerģijas avotu uz zemes, izmanto karstā ūdens padevei, apkurei, elektrības ražošanai tādās siltās valstīs kā Turcija, Ēģipte un Āzijas valstis.

Saules kolektori.
Saules kolektori radiāciju pārvērš siltumā. Tos iedala vairākās grupās:
Plakanie saules kolektori. Tie ir visizplatītākie. Tos ir ērti lietot sadzīves apkures vajadzībām, ūdens uzsildīšanai un padevei.
Vakuuma kolektori. Tos izmanto sadzīves vajadzībām, kad ir vajadzīgs augstas temperatūras ūdens. Tas sastāv no vairākām stikla caurulēm, caur kurām iet saules gaisma un uzsilda tās, bet tās atdod siltumu ūdenim.
Gaisa saules kolektori. Tos izmanto gaisa apkurei, žāvēšanas iekārtām.
Integrētie kolektori. Tie ir visvienkāršākie modeļi. Tos izmanto priekšlaicīgai ūdens uzsildīšanai, piemēram, gāzes katli.
Saules kolektorus izmanto ūdens uzsildīšanai, karstā ūdens padevei, dzīvojamo māju apkurei.

  • Saules iekārtu priekšrocības.
    Tie ir bez maksas un neizsmeļami.
  • Tie ir pilnīgi droši lietošanā.
  • Autonomi.
  • Ekonomiski, jo līdzekļu tērēšana ir vajadzīga tikai iekārtu iegādei.
  • To lietošana garantē sprieguma maiņas vienmērību un stabilitāti elektrības apgādē.
  • Izturīgi.
  • Vienkārši lietojami.

Saules enerģijas izmantošana, ar tādu ierīču palīdzību, ar katru gadu kļūst populārāka. Saules baterijas dod iespēju ieekonomēt lielus līdzekļus, ir ekoloģiski tīri, nenodara ļaunumu cilvēka veselībai.

Saules enerģijas priekšrocības un trūkumi.

 

Saules enerģētika – virziens, kurš aktīvi attīstās sabiedrisko un privātmāju apgādē ar alternatīvo enerģiju. Kādi ir plusi un mīnusi tāda veida dabas enerģijai ?

Saules enerģijas priekšrocības.

Atjaunošanās.
Runājot par saules enerģiju, pirmām kārtām, nepieciešams atzīmēt to, ka tas ir enerģijas veids, kurš ir spējīgs atjaunoties, atšķirībā no tādiem enerģijas veidiem kā ogles, nafta, gāze, kuri nav spējīgi atjaunoties. Pēc NASA izsniegtajām ziņām, vēl 6,5 miljardi gadu zemes iedzīvotājiem nav par ko uztraukties, jo aptuveni tik ilgi Saule ar saviem stariem sildīs mūsu planētu.

Pārpilnība.
Saules enerģijas potenciāls ir milzīgs – Zemes virsma tiek apstarota ar 120 tūkstošiem teravatu saules gaismas, bet tas 20 tūkstošu reizes pārsniedz pasaules vajadzību tajā.

Pastāvība.
Saules enerģija ir pastāvīga un neizsmeļama – to nav iespējams pārtērēt cilvēku vajadzībām, tās ir tik daudz, ka pietiks arī nākamajām paaudzēm.

Pieejamība.
Viena no saules enerģijas priekšrocībām ir tā, ka tā ir pieejama jebkurā Zemes punktā, ne tikai ekvatoriālajā zonā, bet arī ziemeļu platuma grādos. Piemēram, Vācija, šobrīd ieņem pirmo vietu saules enerģijas izmantošanā.

Ekoloģiski tīra.
Ņemot vērā pasaules tendenci cīņā par Zemes ekoloģiju, saules enerģētika – viena no perspektīvākajām nozarēm, kura ir spējīgi daļēji aizstāt enerģiju, kuru iegūst no resursiem, kuri nav spējīgi atjaunoties. Tādā veidā šī enerģija sper lielu soli klimata aizsardzībā pret globālo sasilšanu. Ražošana, transportēšana, montāža un saules elektrostaciju izmantošana nepiesārņo atmosfēru ar kaitīgiem atkritumiem. Pat ja tie ir, tad tie ir tik minimāli, ka tos nav iespējams salīdzināt ar tradicionālajiem enerģijas veidiem. Salīdzinoši – tiem ir nulles iedarbība uz apkārtējo vidi.

Nav trokšņu.
Sistēmās, kuras darbojas ar saules enerģiju, nav nekādu rotējošu mezglu, kā piemēram, ģeneratoros, tāpēc enerģijas ražošana notiek bez trokšņiem

Ekonomija, zemi ekspluatācijas izdevumi.
Pārejot uz saules baterijām, kā uz autonomo enerģijas avotu, privātmāju īpašnieki saņem jūtamu ekonomiju. Saules bateriju un energoapgādes sistēmas tiek apkalpotas ar maziem tēriņiem, jo gada laikā vajag tikai dažas reizes tīrīt saules elementus, bet garantijas laiks tiem parasti ir 20 – 25 gadi.

Inovācijas tehnoloģijas.
Ar katru gadu saules enerģijas ražošanas tehnoloģijas tiek pilnveidotas. Mūsdienu sasniegumi nanotehnoloģijā un kvantu fizikā ļauj runāt par iespējamo saules paneļu jaudas uzlabošanu.

Saules enerģijas avotu trūkumi.

Augstas izmaksas.
Klīst runas, ka saules enerģija attiecas pie dārgi izmaksājošiem resursiem – tas ir viens no strīdīgākajiem pozitīvajiem un negatīvajiem jautājumiem. Tā kā mājas sākuma aprīkošanai ar saules baterijām ir vajadzīga diezgan iespaidīga summa, tad daudziem, tik tiešām, to iegādei būs nepieciešams kredīts vai līzings.

Nepastāvība.
Tā, kā saule nespīd naktī, tā nav pamanāma arī lietainās un apmākušās dienās, tā nevar kalpot kā galvenais enerģijas avots. Bet salīdzinājumā ar vēja ģeneratoriem, tas ir daudz stabilāks variants.

Augstas akumulēšanas enerģijas izmaksas.
Akumulatora baterijas, kuras ļauj uzkrāt enerģiju, ir dārgas un to cena nav pieejama katram namīpašniekam. Situāciju vienkāršāku padara tas, ka vislielākais elektroenerģijas patēriņš ir diennakts gaišajā laikā.

Nenozīmīga apkārtējās vides piesārņošana.
Neskatoties uz to, ka salīdzinājumā ar citiem energoresursu ražošanas veidiem, saules enerģijas ražošana ir draudzīga apkārtējai videi, tomēr daži to izgatavošanas procesi tiek pavadīti ar ‘’siltumnīcas’’ gāzu izmešanu atmosfērā.

Dārgu un retu komponentu pielietošana.

Dažu veidu saules bateriju ražošana tiek izmantotas dārgas un retas sastāvdaļas, kas manāmi paaugstina saules bateriju alternatīvo energoapgādes sistēmu un cenu.

Vēja enerģija, priekšrocības un trūkumi.

Pēdējos gados, visā pasaulē, notiek strauja vēja enerģijas apgūšana. Līderi, dotajā brīdī ir ASV un Ķīna. Arī pārējās valstis cenšas neatpalikt un mēģina attīstīt šo perspektīvo ‘’tīrās’’ enerģijas veidu, kurš bāzējas uz neizsmeļamā dabas resursa – vēja enerģijas. Ar katru gadu visā pasaulē tiek uzstādīts arvien vairāk un vairāk vēja ģeneratoru. Izskatās, ka tendence paplašināties, aug.
Apskatīsim, kādas tad ir priekšrocības un kādi trūkumi ir vēja enerģijai.

Vēja enerģijas priekšrocības.

Tas ir enerģijas avots, kurš pats pilnībā atjaunojas. Saules darbības laikā, atmosfērā pastāvīgi kustas gaisa plūsmas, kuru radīšanai nav jāiegūst, jātransportē vai jāsadedzina kaut kāda izejviela. Vēja enerģijas iegūšanas avots ir neizsmeļams.

Vēja elektrostacijas darbības laikā nav nekādu kaitīgu atkritumu. Tas nozīmē, ka neeksistē nekādas ‘’siltumnīcu’’ gāzes, nav arī nekādu citu ražošanas atkritumu. Šī tehnoloģija ir ekoloģiski nekaitīga.

Vēja stacijas savai darbībai neizmanto ūdeni.

Vēja turbīnas un tādu ģeneratoru galvenās darbojošās daļas atrodas zināmā augstumā virs zemes. Masts, uz kura ir uzstādīta vēja turbīna, uz zemes aizņem maz vietas, tāpēc apkārtējās platības var tikt veiksmīgi izmantotas lauksaimniecībā. Tur var tikt izvietotas vajadzīgās ēkas un iekārtas, piemēram, tādas, kuras ir paredzētās lauksaimniecībai.

Vēju ģeneratoru pielietošana ir attaisnojusi sevi, izolētu platību lietošanā, tur, kur ar parastajiem veidiem elektroenerģiju nav iespējams piegādāt. Kādreiz, autonomā elektrības piegāde ir vienīgais iespējamais variants tādās teritorijās.

Pēc vēja elektrostaciju, ieviešanas, samaksa par kilovatu stundā manāmi samazinās. Piemēram, ASV speciāli pēta uzstādīto staciju darbu, optimizē sistēmas, tādā veidā izdodas samazināt elektroenerģijas maksu patērētājiem par 20 reizēm sākot no pašizmaksas.
Tehniskā apkope ekspluatācijas procesā ir minimāla.

Vēja enerģijas trūkumi.

Atkarība no ārējiem apstākļiem dotajā momentā. Vējš var būt stiprs vai arī tas vispār var nebūt. Lai nodrošinātu elektroenerģijas nepārtrauktu padevi patērētājiem, tādos mainīgos apstākļos, ir vajadzīga liela tilpuma elektroenerģijas uzglabāšanas sistēma. Vajadzīga infrastruktūra šīs enerģijas padevei.

Vēja ierīču uzstādīšana prasa materiālos ieguldījumus. Kādreiz tiek piesaistītas lielu reģionu investīcijas, bet tas ne vienmēr ir iespējams. Tieši pats starta etaps, paša projekta realizācija ir visdārgākais pasākums. Augstāk pieminētā infrastruktūra arī ir svarīga projekta daļa, kura izmaksā lielus līdzekļus.

Daži eksperti uzskata, ka vēja ģeneratori izkropļo dabas ainavu, ka to izskats bojā dabīgo dabas skaistumu. Tāpēc lielām firmām vajag lūgt profesionāļu palīdzību, lai izveidotu dizainu un uzstādītie ģeneratori veiksmīgi iekļautos dabas ainavā.

Vēja iekārtas rada aerodinamisko troksni, kurš var radīt cilvēkos diskomforta sajūtas. Tāpēc dažās Eiropas valstīs ir pieņemta likums, ka vēja iekārtas attālums no dzīvojamās mājas nedrīkst būt mazāks par 300 metriem, bet radītais troksnis nedrīkst pārsniegt paredzētās normas.

Pastāv neliela varbūtība, vēja iekārtu saskarei ar putniem, bet tā ir tik nenozīmīga, ka to nav vērts apskatīt tuvāk. Sikspārņi šajā ziņā ir daudz vieglāk ievainojami, tāpēc, ka to plaušu uzbūve atšķirībā no putnu plaušu uzbūves ir daudz trauslāka un tāpēc gūstot traumu iznākums var būt letāls.

Neskatoties uz vēja iekārtu trūkumiem un priekšrocībām ir acīm redzami, ka to izmantošana nes lielu labumu apkārtējai videi.